Pēc dažām dienām pludmalē ar vēderiem gaisā, mēs tomēr noīrējām vāģi uz divām dienām. Vispirms aizlaidām uz Retimno pilsētu (beigās var pielikt “N”, ja gribas). Mašīna bija kaut kāds mikroskopisks KIA, toties ne īpaši vecs. Ierodoties Retimno, uzreiz ieraudzījām kaut kādas interesantas drupas un aiztipinājām augšā pa senajiem pakāpieniem tās apskatīt. Drupas saucās Fortezza, mūsu valodā – cietoksnis, un ieeja tajā maksāja ap 4 eiro, bet labā tante-biļešu pārdevēja paziņoja, ka mēs kā ģimene iesim visi četri tikai par 10. Lūk, tāda Krētas ģimene. Neaizmirstiet pieskaitīt +1 relaksa krājkasītei (es jau nojuku skaitot, tur ir kādas 6 vai 7 vienības). Pastāvīgie lasītāji no tiem vērīgākajiem atcerēsies, ka stāstā par ceļojumu uz ASV es tieši tāpat skaitīju lozungus un devīzes, kas tik ļoti patīk amerikāņiem. Tas nav nejauši: ja es būtu rakstnieks, tad uz to tieši nenorādītu. Diemžēl blogā nav cerību, ka kādu šis ieraksts tik ļoti ieinteresēs, ka viņš sāks meklēt postmodernas atsauces un paralēles ar iepriekšējiem ierakstiem. Principā tas laikam arī nav tā vērts, jo tādu man tik un tā ir maz. Katrā ziņā krētieši, atšķirībā no amerikāņiem, īpašu mīlestību pret devīzēm neizjūt, toties izjūt permanentu relaksētības stāvokli.
Tagad būs ļoti daudz bilžu ar Fortezu, tāpēc, lūdzu, sagatavojieties morāli.
Bet tā izskatās krasts
Fortezu Palaiokastro klintī 1573. gadā uzcēla venēcieši. Pirms tam kalnā ērti atradās Retimnas pilsētas akropole. Arhitekts vārdā Sforca Pallavicīni akūtā vietas trūkuma dēļ uzspļāva plāniem un būvēja pēc izjūtas, mēģinot iestūķēt megacietoksni uz maza pleķīša. Kā redzam, vietējo iedzīvotāju relaksētībai ir fenotipisks, nevis genotipisks raksturs, proti, tā rodas klimata dēļ, nevis iedzimta no senčiem – arhitekts ar tādu vārdu noteikti bija venēcietis, nevis krētietis. Starp citu, cietoksnis jau toreiz bija atvērts apmeklētājiem, jo iekšpusē atradās baznīca un citas apšaubāma derīguma celtnes.
Turki pēc ieņemšanas maz ko mainīja, par to sīkāk vēlāk. Toties restaurēt celtni sāka jau 19. gadsimtā. Bet divdesmitajā Eiropas Savienība piesvieda piķi, un organizācija ar maģisko nosaukumu 28th Ephorate Of Byzantine Antiquities dedzīgi ķērās pie lietas. Bet tā kā Krēta ir mūžīgā relaksa zeme, entuziasma ilgam laikam nepietika, un puse Fortezzas ēku tā arī paliek drupās.
Taisnība bija Puškinam, nelieši grieķi. Ka tik paņirgāties par krieviem – it kā pazīstami burti, bet saprast nevar.
1646. gadā turki ieņēma pilsētu, bet cietoksnī uzbūvēja mošeju par godu valdošajam sultānam. Ne vienkārši uzbūvēja, bet piebūvēja klāt jau esošajai baznīcai, basurmaņi! Toties tagad te rīko diskotēkas. Un viss tāpēc, ka laba akustika, jo kupols ir viens no lielākajiem Grieķijā, lai gan bildē tas nav redzams. Varbūt tas iekšpusē ir lielāks nekā ārpusē? Tā ir tik saprotama ideja, ka pat populārajā kultūrā tā visu laiku parādās, ne tikai fantastikā vai fantāzijā.
Vēl turki kā apgaismota un higiēniska civilizācija, atšķirībā no toreizējiem mežonīgajiem eiropiešiem, padomnieku mājai piebūvēja klāt hamamu, lai arī maziņu. Hamams ir pirts. Šī fakta iespaidoti, 28. Eforāta masoņi (skat. iepriekš) vispirms metās restaurēt tieši to.
Turkiem acīmredzami nepadevās bez cīņas, foto – Rembo
Hm, kas gan būs, kad lielgabali no rūsas sabirs pīšļos? Domāju, atvedīs no kazemātiem, krājumos tur noteikti ir vēl kāds simtiņš. Bet varbūt izlies jaunus, tik un tā neviens neatšķirs. Re, japāņi viltotus senos piļu desmitiem būvē, un neviens viņiem ne pušplēsta vārda nesaka.
Krētā ir karsts, bet ne pārmērīgi. Ūdens ir maz, bet ne pārāk. Tāpēc arī ir tādas lapas – gaļīgas, kas neiztvaicē mitrumu, bet tajā pašā laikā tās tomēr ir lapas, nevis skujas. Arī stumbrs ir ciets un kokveidīgs, lai karstums nemocītu.
Starp citu, visi svētie uz grieķu ikonām izskatās pēc metroseksuāļiem. Viss pēc Freida, mūku ikonu gleznotāju apspiestā seksualitāte liek par sevi manīt.
Gudri izdomāts. Jāuzliek darbā tāda zīmīte. Varbūt kļūšu bagāts. Popi vispār ir izdomas bagāti.
Caurums griestos loga vietā – tas ir prātīgi, bet kāpēc tad nav paredzēta lietus ūdens kanalizācija? Ā, tā taču ir Krēta, te lietus nemēdz būt.
Ja reiz esmu iegājis azartā, pametīšu jums vēl dažas bildes no Flickr.
Kopumā, protams, Fortezza – tas ir spēks. Viss tāds sens un varens, tieši kā anekdotē par “viss tik garšīgs”. Man patika, lai gan nācās kāpelēt šurp un turp, bet spēkus taču vēl jāpataupa pašai Retimno pilsētai, stāsts par kuru mums vēl ir priekšā.